Hilton Sharks Bay Resort

Tā ir sena, klintīs izcirsta pilsēta – Jordānijas lielākais dārgums un vizītkarte. Pilsēta, kas atrodas Mozus ielejā („Wadi Mousa”), ir tūristu visvairāk apmeklētā vieta Jordānijā. Petra ir iekļauta UNESCO mantojumā. To, ko šodien var apskatīt Petrā, ir radījuši un izveidojuši nabateji, senie arābu klejotāji, kas atceļoja uz Petru un apmetās šeit uz dzīvi. Beduīni rūpīgi apsargāja Petru un slēpa to no rietumu pasaules. Lai gan no seno rakstnieku darbiem eiropieši par Petru zināja, pilsētas atrašanās vieta tiem palika noslēpumā tīta. Tikai 1812. gadā Sīrijas un Kairas ceļojuma laikā Petru atklāja šveiciešu ceļotājs Johans Ludvigs Burkhards.

Grandiozākie un slavenākie Petras objekti ir Siks („Siq”) – šaura, vietām tikai dažus metrus plata aiza, kas noved pie pilsētas vārtiem – Hazāna (Al Khazneh), kas pazīstams arī ar apzīmējumu „Dārgumu glabātuve” (Treasury). Šīs būves nozīme vēl aizvien ir noslēpumā tīta. Hazāns ir Petras vizītkarte – tā ir apmēram 30 metru augstumā klintīs izcirsta fasāde. Šī vieta nav izvēlēta nejauši: no tumšās aizas iznākušo tūristu acu priekšā, pēkšņi parādoties, Hazāns ikviena cilvēka atmiņā atstāj neizdzēšamu iespaidu. Citi grandiozi Petras simboli ir visdažādākās kapenes – gan klintīs izcirstās, gan virszemes. Taču Petra nav tikai kapenes vien. Kādreiz šajā pilsētā, kurā mita desmitiem tūkstoši cilvēku, dzīve kūsāt kūsāja. Šeit strādāja simtiem veikalu, pilsētas iedzīvotāji devās pie strūklakām, lai atsvaidzinātos. Ūdens plūda uz pilsētu pa atjautīgi konstruētu kanālu un cauruļvadu sistēmu. „Al Deira” ir lielākais templis Petrā. Tā 40 metru augstā fasāde izcirsta klintīs. Petras apmeklētājos apbrīnas pilnu iespaidu rada sarkanā krāsā nokrāsotās smilšakmens klintis, tādēļ pilsētu reizēm mēdz dēvēt par „sarkanās rozes pilsētu

Jordānijas iedzīvotāji lepojas ar šo vietu, jo tā atzīta par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem.

Jeruzaleme ir viena no grandiozākajām un senākajām Izraēlas pilsētām. To apdzīvo aptuveni 720 tūkstoši iedzīvotāju. Šī ir pilsēta ar vairāk nekā 3000 gadus senu vēsturi, īsts brīvdabas muzejs, kurā satiekas jūdaisms, kristietība un islams. Jūdaistu un kristiešu kosmogrāfijā Jeruzaleme vienmēr ir bijusi pasaules centrs. Šeit krustojas visas vēstures līnijas, Austrumu un Rietumu lielākās reliģijas. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā Jeruzalemei ir centrālā vieta. Visa Jeruzaleme ir kā bezgalīgs noslēpums, kurā civilizāciju sadursme nav tikai politologu iedoma vien, tā redzama ar neapbruņotu aci. Kristiešu dievnami un klosteri Eļļas kalnā, kur Jēzus aizvadīja pēdējo nakti pirms sagūstīšanas, veido savdabīgu simbiozi ar arābu mājiņām: mājiņas ieskauj dievnamus no visām pusēm, jo zeme šeit maksā ļoti dārgi.

Tempļa kalnā, kur slējās valdnieka Zālamana templis, vietā, no kuras Kristus padzina naudas mijējus, bet krustnešu laikos atradās Templiešu Ordenis, slejas Templis. Tempļa rietumu siena ir ebreju svētais Raudu mūris. Šī ir arī tā vieta, kurā, saskaņā ar Korānu, pravietis Gabriels deva spēku Muhamedam izplatīt Allāha vārdu un grāmatu. Pēc nāves Muhameds tika brīnumainā veidā pārnests uz šo pašu vietu no Mekas, un no šejienes viņu pieņēma Allāhs. Jeruzaleme ir trešā svētākā pilsēta musulmaņu pasaulē, t. i., nākamā aiz Mekas un Medīnas. Sākotnēji Raudu mūrim bija tikai aizsardzības mūra nozīme. Vēlāk Hērods to pārvērta par cietokšņa mūri. Vēl tagad, divus gadu tūkstošus vēlāk, šis mūris, kas celts ar cilvēku asarām un sviedriem, vēl aizvien ir kā cerības un atdzimšanas simbols. Pie Raudu Mūra Dievu pielūdz daudzi ortodoksi kažokādas cepurēs un melnās galvassegās (sievietes lūdz Dievu cituviet, aiz starpsienas, kas viņas nošķir no vīriešiem). No Raudu Mūra sākas Krusta ceļš (Sāpju ceļš) – „Via Dolorosa”. Tas ir aptuveni kilometru garš Kristus ciešanu ceļš. Ceļš vijas caur musulmaņu un kristiešu kvartāliem līdz krustā sišanas vietai – Svētā kapa Templim.

Visbeidzot „Via Dolorosa” aizved pie Svētā kapa Tempļa. Šeit atradās Golgātas kalns, kurā Kristu sita krustā un sagatavoja apbedīšanai. Šī ir visiem kristiešiem vissvētākā vieta. Tāpat kā visa pasaule un Jeruzaleme, templis ir sadalīts daļās – vienu svētnīcas daļu aprūpē pareizticīgie, otru – armēņi, trešo – katoļi, ceturto – kopti un sīrieši.

Vidējo Austrumu reģionā atrodas četri svētie kalni. Viens no tiem ir Sinajas kalns Sinajas pussalas dienvidos. Sinajas kalns, kuru sauc arī par Horeba kalnu jeb Mozus kalnu, ir ļoti iecienīts svētceļojumu centrs. Ekskursija Mozus kalnā sākas vēlu vakarā. Pēc dažu stundu ilga brauciena autobusā nonākam Sv. Katrīnas klosterī Mozus kalna pakājē. Katru nakti tūkstoši svētceļnieku pa zvaigžņu gaismas apmirdzētu taku dodas augšup svētajā virsotnē, kurā, kā vēstīts Bībelē, Mozus no Dieva saņēmis rakstu plāksnes ar desmit baušļiem. Uz kalna virsotni ved divi ceļi. Kāpjot augšup, visbiežāk izvēlas nedaudz garāko, XIX gs. ēģiptiešu izbūvēto ceļu, kuru bez grūtībām var pārvarēt naktī. Pa šo pašu ceļu beduīnu pavadībā dodas garas kamieļu rindas. Piedāvājot turpināt ceļu jāšus, viņi palīdz tiem, kurus spēki ir atstājuši.

Mozus kalna virsotne (2285 m) sasniedzama pēc intensīva triju stundu ilga astoņu kilometru gara gājiena. Ir jāpagūst līdz saullēktam, jo, kā stāsta mūki, ja saules lēktu sagaida Mozus kalna virsotnē un sajūt svētību un pazemību, tad visi grēki tiek piedoti. Pēc saules lēkta sākas kāpiens lejup. Var izvēlēties citu, grūtāku ceļu – to veido 3750 pakāpieni, kurus izcirtuši mūki. Pusceļā no putna lidojuma augstuma paveras Sv. Katrīnas klostera panorāma. Pēc nokāpšanas no Mozus kalna ir iespējams klostera apmeklējums. Sv. Katrīnas klosteris ir pasaulē senākais grieķu pareizticīgo klosteris, kas darbojas arī mūsdienās. Tieši šeit ir iespēja ieraudzīt ne vien Sv. Katrīnas mirstīgās atliekas, bet arī Bībelē minēto nedegošo krūmu. Šī krūma uguns liesmās Dievs pirmo reizi parādījās pravietim Mozum. Sv. Katrīnas klosterī glabājas un tiek pētītas vairāk nekā 2000 ikonu, 3000 rokrakstu, dokumentu, grāmatu, rituālos izmantojamo baznīcu piederumu.